Elza sarunā ar programmas koordinatori Silviju dalījās savā pieredzē, kā izvērtās viņas gads ASV.
“Mans apmaiņas gads nepavisam nebija no tiem labākajiem, taču šī bija neatņemama pieredze, kas ir atvērusi man acis uz citu pasauli, ko nevaru aprakstīt pat vārdos. Akadēmiski šis gads bija izmests laiks, taču mana skola Latvijā atļāva iekavētos priekšmetus nokārtot 12. klases laikā ar ko man ir paveicies. Dažus mācību priekšmetus, kuri neturpinās 12. klasē man ieskaitīja ar ļoti skaistām ASV atzīmēm, kuras bija diezgan viegli iegūt.
Covid dēļ man ļoti vēlu atrada viesģimeni, kas bija tikai uz augusta beigām. Līdz tam dzīvoju tādā stresā, būs vai nebūs viesģimene. Uz papīra un sākumā viesģimene bija super – 10 bērnu vecāki (3 no tiem adoptēti), iepriekš bijusi viesģimene 6 reizes, taču tie esot bijuši puiši. Man bija arī apmaiņas viesumāsa no Spānijas ar kuru man izveidojās labas attiecības. No sākuma viesģimene šķita superīga, aizveda mūs arī uz Floridu jau no paša sākuma. Vēlāk šķiet, ka emocionāli viņiem palika grūtāk ar mums visiem, gan saviem bērniem, gan viesubērniem. Es tomēr nolēmu palikt līdz galam programmā, jo biju to no sākuma apņēmusies, samaksāts ir un pieredze paliek pieredze.
Tad problēmas radās ar manu uzvārdu, kurš Amerikas pusē bija uz visiem dokumentiem uzrakstīts nepareizi, kas radīja problēmas lidojot un arī skolā. Šo problēmu risinot noskaidroju, ka amerikāņiem nepatīk, ja no viņiem kaut ko prasa tiešā valodā, viņi sagaida vairāk tādu “mīļāku” pieeju pie katra jautājuma.
Tad arī pārsteigums bija, ka no sākuma bija paredzēta parasta skola, kurā mācīšos, taču ierodoties izrādījās, ka mācīšos mākslas skolā, kas paredzēta vairāk tādiem skolēniem, kuri tiek apcelti citās skolās. Tur gan iepazinos ar ļoti daudzu dažādu valstu skolēniem, kuri arī bija ieradušies apmaiņas gadā no visām pasaules malām. Es ieguvu draugus no dažādām skolām, tāpēc beigās devos uz veselām divām “Prom” (skolas ballēm), kas salīdzinot ar to, ko rāda filmās, šķita ārkārtīgi garlaicīgas. Meitenes maksāja lielas naudas par smalkām kleitām, friziera apmeklējumiem, lai tikai pāris stundas pastāvētu skolā un redzētu, kā apbalvo “Prom Queen” un “Prom King” (baļļu karalieni un karali).
Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka ASV noteikti negribētu dzīvot, taču būtu forši pa to ceļot. Cilvēki tur ir ļoti egocentriski un uzskata, ka Amerika ir pasaules naba. Tas man bija pilnīgs šoks, jo par daudzām tēmām vienkārši nevarēja parunāt, jo viņi visu pavērsa uz sevi. Piemēram, kad stāstīju par dzīvi Padomju Savienībā, tad bija skolēni, kas uzskatīja, ka tāda dzīve šobrīd ir Amerikā. Šķita, ka viņiem nekas nerūp un vēl jo māzāk, kas ir Latvija un tās kultūra.
Šī noteikti nav man nekāda trauma, es labprāt dotos vēl kādā apmaiņas programmā uz ASV. Man tā bija iespēja ieraudzīt realitāti un apgūt angļu valodu ļoti labā līmenī. Šī man ir neatņemama pieredze dzīvē.”